Tas bezmiegs, kas man ir uzklupis pēdējā laikā ir saistīts ar manu aizbraukšanu un dažām manām pārlieku apgrēcīgajām un egoistiskajām iedomām un tieksmēm. Ir grūti ar to cīnīties. Tieši pēc mēneša manis te vairs nebūs, es došos uz kontinenta lejasdaļu, pavisam tālu prom no mājām, lai sajustu spēcīgākās ilgas savā dzīvē. Es skaidri zinu, ka vēlos to darīt, taču apzinos, ka man būs jānostājas aci pret acī ar sevī vēl nesajustām sajūtām, un es lieku lielas cerības uz to, ka šīs sajūtas liks man augt.

Burvīgs rīts. Ar sauli pielijis. Un termometra stabiņš patīkami noslīdējis zem nulles.
Joprojām es meklēju to jocīgo, melno cepuri.

Bļāāā, Reiņa trase ir vaļā!!!! Man liekas, man tikko radās spēcīga motivācija šovakar līdz pusnaktij piebeigt referātu, lai rītdiena man pienāktos brīva, jo sapūstais sniegs webcamerās izskatās nāvīgi cerīgi. Siekala līdz pašai zemei, es neturos pretī kārdinājumam. Nē, nē, nē, es labāk ļaušos kārdinājumam, pat ja tas nozīmē, ka sezona man būs jāatklāj vienai pašai. Arrrrgh!