Pieci punči ir pilni, pieci slapji purniņi apmīļoti, arī putnēniem viņu tiesa ir iedota, un ir uzsnidzis sniegs. Šeit ir miers un ir labi. Viņš man jautā, vai man nav bail un vai es nenomiršu no garlaicības. Phē, beidz, te nekad netrūkst, ko darīt. Šodien iešu apgaitā uz "centru", jāiepērk šis tas un jāizvēdina galva. Un vēl šodien es gribu sadedzināt tās dažas dienasgrāmatas, ko esmu paguvusi sarakstīt. Negribu, lai kas tāds nonāk nepareizajās rokās.

Pati sev saimniece.

Patīkami, ka daudzas lietas top arvien skaidrākas. Pamazām samenedžējās gan izlidošanas diena un laiki, gan arī stipendijas lietiņas. Tagad tikai jāsaskaņo priekšmeti, un es joprojām ceru, ka es varēšu pieturēties pie tā, ko biju jau līdz šim tā kā izvēlējusies. Grūti noticēt, ka mazliet vairāk kā pēc mēneša manis te vairs nebūs un es kā sūklītis svešās zemēs uzsūkšu tur redzamo, dzirdamo un sajūtamo. Pie velna kultūršoku, tas mani itin nemaz nebiedē.