Svece laikam vēlas mani nobeigt, ja reiz ir iemetis manās rokās tik spēcīgi satracinošus materiālus, kas skar feminisma tēmu. Brīdī, kad sajūti, ka kāds ietērpj īstajos vārdos to, ko visu dzīvi bez maz esi jutis, pārņem sirdsklauves. Vēl jo vairāk tā iemesla dēļ, ka apzinies, ka nespēj ietekmēt nevienu no šiem sabiedrībā iesūnojušajiem standartiem, kas attiecas uz sievieti. Pats pretīgākais ir tas, ka pašas sievietes tos turpina padot tālāk, turpina kultivēt to, kas reāli pašas ierobežo.

Nesen man kāda pazīstama meitene, runājot par kādu citu mūsu kopīgu paziņu, kas ir karsējmeitene, izteicās, ka viņa esot redzējusi viņu dejojam, bet "viņai esot tāāāds celulīts, neskatoties uz to, ka viņai ir tik tievas kājas". Es paliku klusa un apstulbusi. Pirmais, kas ienāca manā galvā, bet, protams, palika neizteikts, bija: "bļin, es neticu, ka Tev pašai tāda vispār nav!", taču pēc tam manā galvā sākās īsta vētra, jo pārņēma dusmas. Par visu, visu, ko mums ir uzspieduši žurnāli, mediju utt., utjpr. Sievietes skaistuma ideāli ir mainījušies miljons reizes visas vēstures laikā. Paņemsim to pašu Merlinu Monro, kura, ja nemaldos, valkāja 40.-42. izmēru, kas nekādi nebija pielīdzināma nekādiem šobrīd pastāvošajiem superskaistuma standartiem. Tomēr viņa bija sava laika sekssimbols, viņu dievināja, viņai skrēja pakaļ. Par to, vai viņa bija laimīga, es nerunāju. Šodien mums ir Keita Mosa- pēc saviem ķermeņa apmēriem trešā daļa no Monro, turklāt vēl- narkomāne. Skaistuma ideāls? Ha!

Pre-tī-gi!