Filma "Closer" vakar pateica visu to, ko jau zināju, tikai iesita tādu nožēlojamu realitātes sajūtu, ka es jau sāku bažīties par savām vakarnakts spējām aizmigt. Galu galā es nokoncentrējos uz to, kā elpoju un nākošais mans nomoda mirklis jau bija saistīts ar telefonā pienākušo īsziņu.

Es ļoti gribu sniegu, man šis laiks ar sajūtu, ka viss ir pelēks un aizmirsts, spiež pie sienas. Patiesību sakot es ļoti priecājos par to, ka šogad es noķeršu īstu ziemu īstos ziemeļos un, iespējams, pat satikšu Ziemassvētku vecīti, kura amatā katru gadu tiek iecelts kāds cits izskatam atbilstošs tirliņš. (iesmeju)

Es pati to gribēju. Nu, lai tiek pārtraukta tā sāpīgā ilgu sajūta manī, un dabūju arī. Tāda zināma vienaldzības vēsma pūš man pakausī, bet es arī saprotu, ka esmu šo vienaldzību uz laiku it kā piejaucējusi, lai tā man palīdz tikt ar sevi galā vismaz tad, kad man to vajag. Un manī atkal lēnām mostas mērķtiecība.