Un es vēl jūtos vainīga par to, kā jūtos. Vainīga par to, ka tiku galā ar to raudulīgumu un ņuņņošanos sevī, jo tik ļoti mani dzen vēl nepiepildītie sapņi, tik ļoti es tiem esmu pieķērusies, ka nespēju iedomāties neko, kas varētu likt no tiem atteikties. Vainīga par to, ka nespēju pilnībā atdot sevi kādam, pastumjot visu pārējo malā un prom. Vai varbūt es vienkārši neredzu to, kam patiešām ir nozīme. Bet nozīme patiesībā ir tam, kam paši to piešķiram. Viss sākas galvā, un šobrīd es cenšos tikt galā ar to, kas notiek manā galvā, kamēr sirds nepacietīgi burbuļo.

Es esmu Cilvēks. Tikai un vienīgi Cilvēks. Un man ir Cilvēkam raksturīgi niķi.