Nogurums pazuda kā nebijis, kad izsmējos ar vecākiem par tēmu, kā es šodien šeptējos pa ĀM. Diezgan interesanti bija un uzsita patīkamu adrenalīna devu tas, ka nācās zvanīt pašai visādām svarīgām personām un viņu asistentiem, lai vienotos par interviju laikiem. Smieklus uzdzina bijušā Krievijas premjerministres asistentes nespēja runāt angliski, kad izcili krieviskā akcentā man tika atcirsts- sorīī, bat ai dont enderstend! Melngalvju namā mani atpazina Lūkasa kungs, kura vieslekcijas laikā es vakardien gandrīz aizmigu.

Visā visumā ir labi. Man patīk, jo iepriekš neko tādu nebiju darījusi un tāda mēroga pasākumos iesaistījusies nebiju, bet ir tā vērts, kaut vai lai redzētu to līmeņa sabiedrību no iekšienes. Tomēr tik un tā man šķiet, ka viņos visos vairāk vai mazāk ir krietna deva falšuma, bet Lūkasa kungs gan ir tipisks brits ar mīlīgi smaidīgu seju, un es nemaz nepateiktu, ja nezinātu, ka viņš ir spečuks Krievijas ārpolitikas jautājumos un the Economist korespondents no šī reģiona.

Nu, tā baigi. :)