Rīta stundai patiesi ir zelts mutē, tāpēc jau gandrīz stundu esmu uz strīpas, ja mīlīgu staipīšanos, žāvāšanos un vēl aizvien pidžamas valkāšanu tā var saukt. Flaneļa baiciņas kapucīte pāri galvai, un, mūzikas kanālā atskanot Bjorkai, es izstrebju savu rīta kafiju. Pa to laiku ir noskaidrojušās debesis, tikai ne manas domas.

Ja mēs pamatojamies uz to, ka cilvēks satiek tos, kurus viņam jāsatiek, tad manī joprojām sēž tāds spītīgs "kāpēc" par to, ka ar mani ir tieši tā, kā ir. Varbūt es pārāk naivi un ideālistiski skatos uz pasauli, kas noteikti tā arī ir. Ideāliste- visos laikos un variācijās.

Ak, jā, tagad lai skan Duffy.
Man laiks cīņai. Ar sevi, ar tevi un darbiem.

"Kliedzu,kad man kļūst bail,jo šķiet,ka tu mani nedzirdi.Varbūt saklausi vārdus, bet nesaproti."

Rokas nupat sajutušas siltumu, ir tik labi atkal iečāpot mājās. Nu, esmu viena no "Skrējiena par Latviju" dalībniecēm, par to man pienācās sertifikāts (khe!), L izmēra t-krekls jeb guļamkrekls un piespraude. Baigi, ne?

Es mācīšos Spānijā. Pavisam noteikti pienāks tāda diena, kad es tur mācīšos.