Par laimi, es sāku savākties. Nu, ja- apstākļi spiež. Un es brīžiem atkal sajūtu pašapziņas līknes slīdēšanu uz leju, tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai tas nenotiktu.

Nafig sabiedrība vispār mums kaut ko uzspiež? -Jo sabiedrība esam tie paši mēs un mēs arī uzspiežam, par ko kauns.

Jau divas naktis sapnī esmu redzējusi sevi kopā ar kādu citu, juzdama īstu tauriņdeju vēderā. Tā ir tik..nu, tik.. sajūta, no kuras es esmu gatava kļūt atkarīga. Iemīlēšanās sajūta tomēr nelīdzinās nevienai citai sajūtai pasaulē. Neviens alkohols tā nespēj apreibināt.

Brr, attālums ir tik nejauka padarīšana, ka varētu vienkārši noplēst sev ādu, lai atrastos kas sāpīgāks, par ko domāt.

Cīnos ar ekonomikas rezjūmu, nē, necīnos, ļurinu viņu tā gaisīgi uz priekšu, sevišķi nesaspringstot, vien iemetot pa kādai daudz maz atbilstošai atsaucei, jo gribas "dzīvot vienkārši tā.." kā tajā dziesmā.