Apzināti vai neapzināti, bet es tik tiešām izvairos no jebkādām domām par nākotni. Un tomēr es turpinu interesēties par visādām iespējām, ko pasaule piedāvā. Bailes? No kā? No neizdošanās? Bet ja tā padomā- kāda tad jēga kaut ko štukot, mērīt un ieplānot, ja galu galā tas tur onkulis augšā sāks skaļi smieties un ar vienu knipi izjauks manu kāršu namiņu, lai piedāvātu man, viņaprāt, labāku namiņa modeli. Tomēr visā tajā arī ir sava jēga- mērķis iemācīties dzīvot šim mirklim, te un tagad. Tas, kā man šķiet, ir grūtāk kā uzkāpt Everestā vai izlekt ar izpletni.
Bieži vien, kad es aizdomājos par to iekšējo dzirksteli, kas mani kūda uz tāda līmeņa neģēlībām, ka maniem vecākiem mati sirmi paliktu, es uzreiz atskārstu, ka man ir patiešām nopietni iemesli nemesties tajās avantūrās, ko mana sirds man piedāvā. Jā, iespējams, es gribētu kādu dienu, sadedzinot visus tiltus aiz sevis, vienkārši aizbēgt. Kaut kur. Uz Portugāli, uz Francijas dienvidiem, uz Brazīliju, dajebkur, kur es sajustu sevi kā īstu daļu no visuma, kur es saprastu savu dabisko un patieso vietu šajā pasaulē ārpus jebkādas konkurences, kas mums nepārtraukti tiek uzspiesta no ārpuses. Jo es atsakos ticēt, ka mana vai tava vieta ir kāda augsta amata ķeblis vai avīžu pirmās lapas, kas ne mirkli nekavējas, ja parādās iespēja kāda cilvēka dzīvi ķeskāt pa labi, pa kreisi, jo tāds ir viņu darbs. Tomēr, ja atgriežamies pie domas aizbēgt, tad es sāpīgi atsitos ar pieri pret plauktiņu kurš saucas "te ir cilvēki, kas, iespējams, pārdzīvotu manu aizbēgšanu un nekad nespētu to piedot". Bet tam visam ir izskaidrojums, cilvēciskas dabas izskaidrojums, ko es saprotu tik ļoti, ka rodas sajūta, ka skatos rāmā un pavisam caurredzamā ūdenī, taču nespēju neko mainīt. Cilvēkus nav iespējams mainīt. Tiem pat nav iespējams iemācīt mīlēt.