Šodien uznāca riktīgs zajebaļņiks uz mācībām, klausoties pēdējo lekciju attiecīgajā kursā/priekšmetā, kad Sprūds runāja par diplomātiju and blah blah. Tu it kā peries un ņemies ar to skološanos, bet jēgu tam īsti nejūti. Lai stāvētu pēc gadiem kā viņš auditorijas priekšā un gudri spriestu par to, kā būt pasaulei un kā nebūt? Spriešana jau tikpat neko nemaina, tad kāda jēga? Protams, tukšgalve ar spaini galvā es arī negribu būt. Tas palīdz daudz ko izprast, bet tomēr..