Izsita no sliedēm. Braukt peldēt vai nebraukt?

Šodien no rīta pieķēru sevi pie grēcīgas domas, ka sāk apnikt tie vienveidīgie teksti, kas nāk. Apnīk jau pirmkārt tās īsziņas sava satura dēļ, kas it kā pasaka kaut ko vau vau vau, bet tajā pašā laikā tas nav nekas vairāk par sava veida pienākumu izpildi, pēc kā to-do listē tiek ielikts ķeksis. Turklāt aizvakar māsa man atgādināja manis pašas teikto par to, ka es nekad neparakstītos uz šādām attiecībām.

Es esmu uzsākusi pozitīvas domāšanas kampaņu attiecībā uz sevi ar mērķi uzlabot savas dzīves kvalitāti vismaz pašas skatījumā, kā arī lai ievirzītu vajadzīgo enerģiju pareizajās gultnēs. Pagaidām tas sanāk. Galvenais nepazaudēties, un turēties pretī visādām šizoīdām domām pat tad, kad nāk virsū kārtējais PMS un līdz ar to- riebums būt sievietei, jo patiesībā man ļoti patīk būt sievietei.

Atceros kāda cilvēka teikto: "Nekad nerunā par sevi sliktu, jo vienmēr atradīsies kāds cits, kas to izdarīs tavā vietā". Un te arī jāpiebilst, ka ļoti lielā mērā pašpārliecības pamatus man ir iemācījis arī Artūrs. Savukārt paraugs man ir mamma.