Dzīvot. Lūk, ko es vēlos.

Jau atkal redzēju sapnī viņu. Un atkal es biju uztraukusies un dusmīga uz viņu. Viņš atkal bija pazudis. Tā vien šķiet, ka mana zemapziņa mani smagi čakarē.

Jūtu sevī PMS, ne tik spēcīgu kā parasti, bet jūtu. Sevišķi to jutu, kad atkal iekš Skype sazvanījāmies, jo sarunas laikā brīžiem nāca virsū nepamatotas dusmas par visādiem sīkumiem, aizkaitināmība par viņa runas stilu, lai arī apzinos, ka tas viss bija jokošanās. Šodien arī sastrīdējos ar tēti. Pēc ilgiem laikiem. Uhh, kā man tas riebjas, laikam tāpēc, ka atkal dzīvoju mājās. Nē, pamatdoma ir tāda, ka tētis uz mani apvainojās. Kāpēc? Jo negribēju stāstīt par kaut ko, kur viņa ziņkārība nepārvarami sliecas iespraukties. Negribu un nestāstu, bļe. Viņš nespēj pieņemt, ka man ir sava dzīve, un ir lietas, kurās es nevēlos viņu redzēt iejaucamies, tāpēc arī sapsihojās. Es savukārt pieturos pie domas, ka šeit es dzīvošu vēl šajā semestrī, savukārt pēc atgriešanās no ERASMUS noteikti meklēšu nopietnāku darbu un citu dzīvesvietu. Siekalaini paliek, kad atceros Artūra teikto par to, ka viņš it kā būtu varējis palikt, un mēs noteikti dzīvotu kopā Mežaparkā. Kaut gan šā brīža garastāvoklī nedomāju, ka tas būtu labākais risinājums manam pašreizējam dvēseles stāvoklim. Es tik ļoti sliecos būt viena un neatkarīga, ka pilnīgi vemt gribas.