Sirdsapziņa neļāva gulēt ilgāk par desmitiem, kaut gan acis lipa ciet kā ar medu aizsmērētas. Es taču nespēju gulēt, zinot to, ka trīs suņadeguni dzīvojas neēduši. Rīts tomēr sākās ar pārsteigumu, kad pavēros pa logu- kaimiņu mājas jumts ir balts. Pag, pag, vai tiešām? Jāāā! Sniegs, sniegs, sniegs! Slapjš, bet tomēr. Manu ieiešanu virtuvē pat caur aizkariem viņi pamanīja un apsēda palodzes apakšu luncinādamies. Apāvu vectēva gumijas zābakus, uzmetu uz pleciem veco plašķi un ar putras bļodām rokās devos ārā apklusināt savu sirdsapziņu. Burvīgs rīts. Un es esmu mājās. Manējie ir prom, bet es esmu mājās. Un jūtos droša, jo pagalmā mani sargā divi uzticami palīgi.