Ja Kristīne beidzot pieceltu savu dibenu un paceltu telefona klausuli, kad es zvanu, būtu lieliski, jo tad vismaz atdzīvotos iespēja doties ar vēstures grāmatām uz to netālo karjeru, pa ceļam sameklējot kādu struteņu pāri. Vienkārši tas ir sadisms likt pašam sev šādā laikā sēdēt mājās. Radās doma rīt pēc eksāmena arī braukt un karsēties saulē, bet šī ideja jau vien palielina varbūtību, ka rīt laiks sabojāsies. Ak, es, optimiste! :)
tu saki?