Šorīt vairāku gadu laikā pirmo reizi tik pamatīgi aizgulējos, taču nemaz par to neskumstu, jo vismaz nebiju īgna, kam jau biju gatavojusies. Nakts laikā paguvu izsapņot neskaitāmus pravietiskus sapņus, ļauties asarām un smiekliem reizē, un tad atpūtusies atvēru acis un secināju, ka skolas gaitas maniem klasesbiedriem jau iesākušās bez manis. Ievēlos vācu valodas stundas vidū klasē un mani sagaidīja ar svilpieniem. Dumie! Kaut ko par dzeršanu, protams, pļerkstēja.

Vakarā forši izpeldējos, celiņi, paldies visiem labajiem gariem, nebija tik noslogoti kā parasti un neviens resns valis mani šoreiz netraumēja. Sarijos gan ūdeni, atkal izbesījos par savām krūtīm, kuras vietā nespēj noturēt neviens krūšturis un laimīga braucu mājās. Tiesa gan, ar kaut kādām kreisi tendētām domām, par nākotni un tamlīdzīgi. Par naudu, par to, ka tā tomēr spēlē lielāku lomu manā dzīvē, nekā man līdz šim licies, te nu būs ko teikt Kristapam, vai arī viņš vienkārši rādīs uz mani ar pirkstiem. A ko?

Vēders piepūties. Jāpilda uzdevums vācu valodā, bet ne jau priekš skolas. Rīt roadtrips uz Bolderāju wieder.

Nu man ir Fransuāzas Sagānas Mazliet Saules, grāmattārpiņam atkal ir, ko ēst un ir mazs brīdis laika, kad ēst.