Telefons uzticīgi klusē, tajā galā man atbild sieviete- robots, kas paziņo par telefona neesamību pie dzīvības, esmu norūpējusies un neizpratnē. Man ir nedaudz nelaba dūša, sāpīgs kuņģis un mugura, ielas joprojām slapjas, Rīga grimst miegā un mani apsēdušas pārdomas.

Cilvēku nav iespējams izmainīt, taču, manuprāt, iespējams ir atvērt viņam acis.