Trolejbuss mani nesa divas pieturas tālāk un es vēroju Saharova ielas māju logus. Šķita, ka tie nu šovakar mirdz visspožāk. Taču, kad jau stāvēju uz savām kājām un degunā koda pirmās vēsuma pazīmes, atlika pacelt acis pret debesīm, lai saprastu, ka ir kas cits, kas mirdz spožāk par visu pārējo šajā naktī- zvaigznes. Un kaut kur tur augšā ir arī manējā.