Un es atkal esmu uz viļņa, cilvēkos un darbībā, kas pilda mani ar entuziasmu arvien vairāk un vairāk. Neko nedarot un neesot cilvēkos, mana nosliece uz depresiju parasti pastiprinās, tāpēc es jau laikus biju atklājusi veidu, kā ar to cīnīties. Nevarētu teikt, ka es esmu enerģētiskais vampīrs, taču es viegli pārņemu kāda cita emocijas, un, ja man nākas palikt vienai, tad emocijas nav, un es pārņemu tukšumu, kas transformējās izmisumā. Tur tā sāls. Es nevaru neko nedarīt, nevaru urbināt degunu un spļaut griestos. Jo vairāk man jādara, jo vairāk es spēju izdarīt. Jo vairāk man jādara, jo mazāk laika atliek nomāktībai, ko pēdējās dienās man uzspiež novembris.

Atceros, ka pirms autoskolas gada biju nokrauta ar darbiem un neielaidu neko. Pat skolu ne. Bija koris, bija sportošana, bija semināri, bija vācu valoda. Un es jutos vajadzīga tiem cilvēkiem, kas man bija apkārt.

Šajā semestrī tas viss jūtami sāka trūkt, jo bija noliktas tiesības un es pazaudēju motivāciju visam citam. Tā ir atpakaļ. Es skaidri redzu savus mērķus un redzu, cik daudz es spēju ielikt to īstenošanā.

Un mamma šovakar uzķēra to, ko man patiešām vajag. Vajag, lai būtu, kur izpausties. Starp citu, pateicoties viņai, es šovakar izvannojos vannā, kas smaržot smaržoja pēc zemenēm un izlaku glāzi šampanieša. Zaļi dzīvojam.