Jāskaita mantras, lai nesadirstu nevienam garīgo. Rupjmaize sprūst rīklē, ēdiens šķebina, negūstu no tā baudu. Esmu iztukšota, man beigusies degviela, bet apstāties nedrīkst. Bet, pie velna, kuru tas vispār interesē? Man nav spēka, es nejūtu jēgu šitādai skriešanai. Kad pienāks diena, kad neko, neko nedarīšu? Kad nedomāšu pat par rītdienu? Pēdējā brīvā svētdiena man bija.. hmm.. neatceros, kad. Nākamo izbrīvēt neizdevās. Who cares? Šovakar pie grāmatām, vēstures ieskaitei gatavojamies. Bļe, atzīmes jāpelna, nevaru atļauties būt stulba. Nevaru vispār neko atļauties. Šausmīgi apnicis. Apnikuši stulbie ģīmji sabiedriskajos transportos, kuri pauž vienu vienīgu mutētu emociju- neapmierinātību. Varbūt kādam smagi riebjos es. Gribu prom.