Es varēju arī nesameloties. Kaut gan es jau arī nemaz to neesmu izdarījusi, jo apslimusi es tiešām jūtos un uz šejieni atbraukt man arī vajadzēja. Es izvēlējos salikt prioritātes pa plauktiem. Es izvēlējos būt prātīgāka kā parasti. Esmu pavadījusi trīs stundas ceļā, par to liek manīt saspringusī mugura. Veselīgu pārtiku neesmu redzējusi vismaz trīs dienas, treniņus neesmu apmeklējusi mazliet ilgāk. Nākamnedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs un turpmāk centīšos pārāk nenosisties no ceļa šajā ziņā. Šķiet, arī par vācu valodu viss top skaidrāks.

Es nevaru saprast, vai esmu mērķtiecīga. Man liekas, es pārāk bieži nobīstos un apstājos. Ne jau vienmēr, bet bieži vien.

Man nav bail no tumsas un ir pietiekami daudz spēka, lai to vajadzīgo malkas daudzumu kamīna iekuršanai sanestu iekšā, man vienkārši ir slinkums. Bet laikam jau nāksies pārkāpt, jo citādi es nosalšu. Un es laikam dabūtu tādā gadījumā pēc nopelniem, jo pēc pagājušās nakts esmu izpelnījusies segu zagles statusu. Idritvaikociņ!

uGuntiņa kuras, kuras arvien sprakšķīgāk un sprakšķīgāk. Svarīgākais ir sākuma process, kad jānosargā pirmā liesmiņa, jāpiedabū tā pie brangas dzīvības. Biju mazliet piemirsusi, cik ļoti man patīk uguns, sajūta, ka tās ietekmi kontrolēju. Uh, kādu siltumu tā dod. Istabā ir arī suns, kurš labsajūtā palīdis zem segas urkšķ, kaķis ar mazliet siekalainu purniņu un es ar sodrēju nosmērētām rokām. Vakars patiešām labs.