Pēc visa spriežot, ne soli uz priekšu. Man acis neaizmālēt.

Neatceros, kad pēdējoreiz tik sirsnīgi muļķīgi būtu nopļāpājusi pa telefonu stundu un trīs minūtes. Es atkal klausījos, atkal uzklausīju. Reizēm ir tik labi zināt, ka tu esi vajadzīgs kaut vai tāpēc lai parunātos. Un uz jautājumu: "Kāpēc tu to stāsti tieši man?" atbilde ir visvienkāršākā: "Jūtu, ka tev var uzticēties."

Nograuzts puķkāposts un burkāns. Sagribējās uz Iecavu. Pie Napes un Vectētiņa. Pie dullākajiem mīlulīšiem. Un zinu, ka labi drīz to realizēšu.

"Zīds" bija viena no tām grāmatām, kuru es varu nosaukt par savu. Tā atstāj vietu manai iztēlei un ļauj uztvert izteikto domu mana skatījuma leņķī. Tik viegli.

Starp citu, šodien man atgādināja, ka man taču ir bedrītes vaigos. :)