Ar visām tām pretrunām Berlīne mani paņēma. It kā iedvesa šausmas, it kā apbūra. Sasēja un nelaida vaļā. Kad atgriezos, nepameta sajūta, ka daļu viņas esmu paņēmusi sev līdzi. Tik radniecīga. Tik pretrunīga. Tik iedvesmojoša. Sajūtas iet uz riņķi. Kad šodien piesēdos rakstīt dienasgrāmatu, kamēr iespaidi vēl ir svaigi, aizvēru acis un atgriezos tur, kur biju pirms divām dienām. Atcerējos meiteni, kas, kā no franču filmas izkāpusi, elegantā mētelītī, ar beretīti galvā, kafijas krūzi labajā rokā lēni slīdēja pa kādu no Berlīnes ielām uz divriteņa. Es biju kā transā. Sajutu iedvesmojošu spēku brīdī, kad sēdēdama Balzac Coffee, malkoju stipru kafiju un vēroju, kā pamostas pilsēta. To nevar izstāstīt, to var tikai sajust.