Nupat man šķita, ka izlaidīšu krūzi no rokām un manas kājas taps applaucētas, taču nē, reakciju pēc nedaudz nogurdinoša pārbrauciena vilcienā tomēr neesmu zaudējusi. Jāsaka, ka vispār esmu pieradusi pie tām transportu būšanām. Kamēr notiek šāda veida pārvietošanās, ir jāatrod kas lietderīgs, ko pa ceļam darīt, piemēram, lasīt. Reizēm gan tas nav tik viegli kā izklausās, jo man, piemēram, nereti paliek stīva mugura no sēdēšanas. Tad sanāk padīdīties un patraucēt blakussēdētāju, un dieva laime, ja tā nav veca ōme, kura nu nemaz nav apmierināta ar dzīvi. Pozitīvais šodien- man paveicās ar blakussēdētājiem, ļoti mierīgi studenti, kā jau tas bija paredzams svētdienas vakarā ceļā uz Rīgu.