Vienubrīd man jau likās, ka nav labi, ka tā ir kaut kāda slimība, ka miegs mani gāza no kājām nost vēl pirms iestājās vakars. Lasot tekstus par Japānas vēsturi krievu valodā, šķita, ka kiriliskais raksts ir viscaur uz mana rakstāmgalda virsmas. Tad es padevos, izmetu no dīvāna savu kaķi, izvilku segu un spilvenus un nolikos nosnausties. Manu snauda tika pārtraukta reizes trīs noteikti- ar īsziņām. Mamma, mamma, Sintija. Bļin, nu kāpēc? Es būtu AIZmigusi, bet sanāca tikai IEmigt.

Es, kad neesmu izgulējusies vai jūtos nogurusi, esmu pikta, niķīga, kašķīga, kauslīga un nepiekāpīga. Viss man rādās pelēkās krāsās, viss, kam pirms tam esmu piešķīrusi milzīgu jēgu un nozīmi, to ir zaudējis, un man gluži vienkārši gribas iet un lekt no tilta. Bet es nevarētu nemaz nolekt. Kaut vai šobrīd, kad aiz loga tik skaisti snieg un putina.

Nesaprotu tās stulbās zosis (atvainojiet, meitenes), kas šādos laikapstākļos piedrāž savu veselību un staigā tik īsās jaciņās, ka var redzēt gan viņu dibengalu sākumus (ja skatās no augšas), gan arī nieres visā to krāšņumā. Es labāk izskatos kā no čukču ciema vai Grenlandes nekā brieduma gados klausos ārstu paziņojumos, ka manas olnīcas, piemēram, nespēj funkcionēt.