Viss jau būtu, labi, ja man atkal nebūtu iekaisušas acis, ja naktī nebūtu uzmodusies ar asiņojošu degunu (jau trešo nakti), ja sapnī nebūtu redzējusi, ka lēnām slīkstu, jo peldoties kristālskaidrā ūdenī, manas kustības sastinga. Visi to redzēja, taču devās prom. Man apkārt bija cilvēki, kas vairāk saistīti ar kādu jau aizgājušu manas dzīves posmu, neviens no tiem, kam tur būtu bijis jābūt, nebija. Vecas sajūtas, aizmirsti cilvēki, kas aizmirsa mani pašu. Diezgan zīmīgi.

Uz treniņu neesmu aizgājusi, žļurbas, kas ārā iet vaļā uz pilnu klapi, dēļ. Es pārsalu un izmirku. Negribējās saslimt. Laikam jau mazdrusciņ tomēr es sevi mīlu. Patiesībā man to kāds iemācīja, un sevi vienkārši pieņēmu.

Saņēmu personības testa rezultātus psiholoģijā, un, lai gan, psiholoģe piebilda, ka var būt neprecizitātes, man atkārās žoklis par daudzām patiesībām. Ir lietas, ko vēlētos mainīt, bet tas tikai priekš sevis pašas. Vēl kāds cits tests parādīja, ka es labi sajūtu cita cilvēka vajadzības.

"Es esmu... daļa no kāda cita dzīves"