Pat negribas domāt par rītu, kad atkal neizgulējusies mēģināšu saprast, vai esmu atvērusi acis, jo būs pārāk tumšs, lai saprastu. Ar septiņām stundām miega man ir krietni par maz. Kā man pašai tas derdzas. Par ziemas rītiem pat domāt negribas. Nav nekā lieliskāka kā pamosties kopā ar sauli, kaut vai vasarā, kaut vai piecos no rīta, kad var just, kā mostas pilsēta, kā skaļi elpo viss, kas ir apkārt. Aizsapņojos, muļķa es. Nogurums, izsīkums, panīkums. Gaida. Kad būs uzplaukums.

Es laikam prasu par daudz. Dažreiz man ienāk prātā doma par to, kā būtu, ja tā visa nebūtu. Laikam jau viss ir tā, kā tam jābūt, neskatoties uz to, ka lietas varēja sagrozīties pavisam savādāk. Pieaugušo pasaules smārds. Viņi noteikti nezin, ka ir atbildīgi par tiem, kurus pieradinājuši?

Kam cilvēkiem vajadzēja pirmo karu? Kam otro? Un kam viņi kurina jau trešo?