Šobrīd man negribas domāt neko sliktu. Tieši šodien es pēc ilgiem laikiem sajutu sevi mazliet laimīgu. Mazliet tādu, kāda esmu. Mazliet tādu, kādu mani ir prieks satikt citiem. Dibens lāgā nenotirpa sēžot Rīgas Domes sēžu zālē. Linda Zaķe runāja bez apstājas, es smaidīju, viņa nepārtrauca apgalvot, ka daudz runā. Tik pozitīvisma pilns cilvēks. Pienāca klāt Dmitrijs, smējāmies. Pēc sapulces, kurā aptvēru, ka esmu kļuvusi par sūnu tanti, satiku Sabīnīti, cilvēks- spuldzīte, čmok čmok. "Labi, Sabīnīt, es nu laidīšos!" Izejot pa Rātes durvīm, pretī nāk iesirms vīrietis, smaida un jautā:"Anna?" Samulstu: ".. ne gluži". "Nu `ne gluži` man neder." Droši vien devies uz aklo randiņu. Ne ar mani.
Gribas darboties. Iesaistīties. Ielekt dzīvē. Kā kādreiz.
those days of being wild - Post a comment
aneteens (aneteens) wrote on September 28th, 2006 at 09:38 pm