Man riebjas, ka cilvēki pamet lietas sapūšanai. Ļauj lietām sabojāties tiktāl, ka īpašniekam tās vairs neder un tiek izlidinātas miskastē. Es tik tiešām neieredzu tādus ikdienišķus skatus kā sapelējis maizes kukulis, iepuvis ābols, neaiztikti salāti, kuriem beidzies derīguma termiņš.
Bet tie, protams, ir relatīvi sīkumi salīdzinājumā ar to, kā cilvēki spēj pamest sapūšanai, piemēram, viens otru. Piemēram, to, kas starp viņiem ir. Jūs jau ziniet, kā tas notiek - daļai pietiktu paskatīties uz saviem vecākiem, lai saprastu, par ko es runāju. Katru reizi, kad ar kaut ko tādu saskaros, es sajūtu pelējuma smaku. Un nelabumu. Vai arī mani tas vienkārši sadusmo.
Laikam esmu taupīgs cilvēks pēc dabas.
|