Pavasara mānīgo un, kā izrādās, vēso vēju pakļauta, atkal sēžu mājās starp klepus mikstūru pudelēm. Un domāju-pārdomāju lietas.
Joprojām ciešu no spontāniem atmiņu uzplaiksnījumiem ar nepatīkamu saturu, pie tam first person shooter formātā. Secinājums viens un bēdīgs - vadoties pēc psihologu amatieru teorijām, manī katrā ziņā jāmīt vismaz pāris simtiem personību, jo atkal un atkal nespēju noticēt, ka varu būt darījusi kaut ko TĀDU, teikusi kaut ko TĀDU un, protams, arī domājusi kaut ko TĀDU. No pēdējā ikdienā visvieglāk izvairīties, ja vien visādi "jaunības dienu" skricelējumi - domu pieraksti - nolikti kaut kur tālu, tālu prom bez iespējas vēl kādreiz nonākt manās rokās.
|