Ar šausmām jūtu, ka es atkal transformējos. Ak, cik viegli lielajām/skaļajām personībām ir mani ietekmēt.
Kā jau Lounvulfs man reiz teica - ar jauniepazītu cilvēku interesanti ir tikai tad, ja viņš var tev pastāstīt kaut ko jaunu.
Ja pēkšņi plaši atveras durvis uz pasauli, kurā viss ir un darbojas pavisam citādāk, kurā jādzīvo pēc tikpat kā diametrāli pretējiem noteikumiem tiem, kuri valda plēsīgajā vidē, kurā esmu bijusi gadiem ilgi - cilvēkam ar ieilgušiem Labā Un Nesavtīgā Vadoņa meklējumiem un tāpat ieilgušu identitātes krīzi ir grūti pretoties kārdinājumam.
Es sevi šokēju, ja godīgi. Visi mani it kā dzelžainie principi un uzskati, pie kuriem es biju gatava turēties līdz pat mūža galam, palēnām māj man ardievas.
Vai identitāte vispār eksistē, vai arī visi ir tikai kaut kā kopijas/kopā salīmēti kopiju gabaliņi?
|