Baidos, ka savā dziļākajā būtībā tomēr esmu pasīvais tips. Ko es daru? Vēroju, nevis daros (vulgārs atvasinājums no darbības vārda "darboties", bet vai-tad-jūs-to-tāpat-nezinājāt/nesapratāt). Apskatu, nevis uzgleznoju. Lasu, nevis uzrakstu. Ēdu, nevis gatavoju. Taustu, nevis izveidoju. Klausos, nevis runāju (ja vien nesagrēkojos un līdz ar to nenonāku pretrunās ar vienu no saviem nesenajiem postiem).
Diemžēl man tas viss, šķiet, padodas labāk, nekā, vienā vārdā sakot, RADĪT. Mēģinu samierināties ar šo rūgto patiesību, apgalvojot, ka pasaulei jau ir vajadzīgi arī tādi kā es. Ne jau visi var būt ģeniālas, jūtīgas un produktīvas dvēseles. Kas tad jūs regulāri apbrīnos, ja ne es?
Kaut gan pastāv jau arī cerība, ka es piederu pie trešās grupas - esmu ģeniāla un jūtīga, tikai neproduktīva dvēsele. Un šādā gadījumā visa mana ģenialitāte un jūtīgums ir kaķim zem astes. Arlabunakti.
|