Šodien apmēram 11:30 es, ar briesmīgu skābes vārīšanos kuņģī aizlaidusies no skolas, tuvojos savas mājas kāpņutelpai. Nokonstatēju, ka man pa priekšu iet trīs šajā apvidū iepriekš nemanīti vīrieši ar trim milzīgām benzīna kannām. Pēc pāris sekundēm viņi ieslīdēja kāpņutelpā un, kad tur ierados arī es, jau bija pazuduši bez pēdām, atstājuši vien vieglu, nāsīm un centrālajai nervu sistēmai tīkamu benzīna aromu visos piecos stāvos.
Es apstulbu un labu brīdi prātoju, vai man to uzskatīt par Zīmi, un, ja uzskatīt, tad, interesanti, par kādu?
Tikko māte man ieteica konstruktīvu risinājumu manām algebras/ģeometrijas/matemātiskās analīzes (atzīmju izrakstā, kas tika viņai pasniegts piecas minūtes iepriekš, cipariņi attiecīgi 4/4/3) problēmām - proti, šajās stundās sēdēt nevis ar ilggadīgo solabiedreni, formālo "draudzeni" un intelekta mazvērtības kompleksos dzinēju, bet gan ar manu vismīļāko un nelaimēs (arī matemātiskās) daudz atsaucīgāko klasesbiedru. Kā par brīnumu man pašai, šķiet, ka esmu bezmaz vai gatava upurēt savas sekmes laikam jau vissvarīgākajos priekšmetos, lai tikai nebūtu jādzird un jājūt skarbu atriebību manai sirdsapziņai no Alīnas puses par šādu "nodevību". Slikti. Bet ko lai dara, ja piecu gadu laikā gudreļu skolā esi kļuvis par tramīgu suni ar lopisku pazemību pret gudrākajiem.
|