Šodien mazliet pārsteigta piefiksēju, ka Viņš joprojām prot skatīties uz mani ne tikai sargājošām un mīlošām acīm - Viņš prot skatīties uz mani arī kā uz pilnīgu idioti (un labprāt to dara, cik, kad un kur vien nepieciešams). Parasti pēc viņa un maniem uzskatiem - pelnīti.
Nu tas jau ir labi. Ļoti, ļoti labi, ka vīrietis vēl bez visiem pārējiem jaukumiem, ko sniedz ar savu esamību, darbojas arī kā paškontroles mehānisms.
Bet man pēc šīs svētīgās atskārsmes sāka likties, ka es-tevi-absolūti-idealizēju-un-pielūdzu tipa mīlestība diez vai vispār eksistē. Ja vairāk kā vienu reizi izskan vārdi "tu esi opozicionārs cietpauris" vienā virzienā, "tu esi aprobežota tīne" otrā virzienā un atzīšanās, ka "vakarnakt es tevi nožņaugt gribēju" abos virzienos - tas jau vairs neskaitās.
Kaut gan - ko es te. Maz taču esmu redzējusi. Manā redzeslokā bijušās mīlestības parasti ir tikušas sadramatizētas līdz šķebīgumam. Un tā vaininieks pēcāk priecīgs un iedvesmots skribelē dzejolīšus.
Vienkāršības skaistums izmiris jau sen.
|