Vakar vilcienā sāku lasīt Nabukova (Nabokova?) Lolitu. Pēc četrām stundām un deviņdesmit lapaspusēm teicu Krix, ka Humberts bija vienkārši psihiski slims un mazas meitenes bija viņa seksuālā novirze. Lolita bija viņa novirze.
Un tad iedomājos par to, vai šāds slims cilvēks (laikam jāsaka - perverts) spēj savu iekāres objektu mīlēt. Mīlēt tā, kā "pēc dabas likumiem" cilvēks bez novirzēm mīl otru cilvēku.
Katrā ziņā daudzi velk paralēles starp mīlestību un slimību, mīlestību un neprātu. Bet šajā gadījumā, no otras puses, tā teikt?
Lai to izdomātu, vajadzētu arī zināmu skaidrību par mūžveco jautājumu, cik liela nozīme mīlestībā ir seksuālajām vajadzībām. Domas dalās. Bet man prātā nāk Diānas teiktais par šo tēmu - "Mīlestība ir tā pati seksuālā pievilkšanās, bet ar cukura kārtu." :)
|