Pamodos no tā, ka mājinieki promejot aizcirta durvis. Tātad viena pati.
Ar tādu bērnišķīgu naivumu izpētīju tuvāko apkārtni ar tikpat bērnišķīgu cerību, ka man būs kaut kas atstāts. Zīmīte varbūt. Nav.
Tobrīd iedomājos, ka varbūt sāku saprast, ko nozīmē vientulība. Pie reizes atcerējos, kā es vakardien izdomāju simts un vienu sev par sliktu runājošu iemeslu, kāpēc nesaņemu atbildi uz vienu meilu.
Ielēju sev kafiju un uzliku Creed - One Last Breath. Pie smagajām taktīm paskatījos pulkstenī un iedomājos, ka kaimiņu ausis tādā agrumā varbūt vajadzētu pasaudzēt (lasi - nobijos, ka viņi sāks protestēt un nāks mani sist). Bet atgādināju sev, ka man taču ir dzimšanas diena, klusāk nepagriezu un ļāvu noskanēt līdz galam..
|