Šorīt, vēl netikusi līdz beigām, saslavēju sevi par saņemšanos un visa rīta veltīšanu "Paisuma Prinča" izlasīšanai (pabeigšanai).
Ko par grāmatu teikt? Nav svarīgi, tāpat, ja arī kāds kādreiz to rokās paņems, manu rekomendāciju neatcerēsies.
Un vēl mani nupat sāk nomākt un reizē izbesīt šie nebeidzamie lēcieni no svētdienas eiforijas uz saīgumu - "O, viss ir baigi labi, nekas īpašs nav jādara un ne par ko nav īsti jāuztraucas.. Ā nē, atkal/joprojām jāmācās taču.."
Gaisā uzspert to iestādi ar visiem eksāmeniem.
|