Šodien cilvēkam tā neskaidri, caur puķēm mēgināju iestāstīt, ka pārdesmit minūtes nenormālas nomāktības un sirds plosīšanas no iekšpuses nav nemaz tik patīkamas, kā viņai šķita. Un es to izmocīju ārā šausmīgi uzmanīgi, lai tikai neieslīgtu kaut kādā klišejā, galvā skanot "nepalaid muti, uz tevi rādīs ar pirkstiem kā uz tipisko, puņkaino pusaudzīti, kurš ir līdz nelabumam pārņemts ar savu tā saukto depresivitāti".
Pēc brīža aizvēru muti pavisam un atlikušo laiku blenzu grīdā.
Šīs bailes jau kļūst par apmātību.
|