Vārgās atskaņas no iekšpuses
|
|||||||||
| Monday, December 23rd, 2002 |
|
||||
|
Vai tikai es neesu saķērusi kaut kādu leimu vēdera vīrusu.. .. Uz Ziemassvētkiem :/ buuuuhuhū |
||||
|
|
|
||||
|
atkal draņķīga tēja uztaisījās .. mūžīgi šitā sanāk |
||||
|
|
|
||||
|
Vēlreiz pārlasīju nezināmā laikā sevis rakstītu tekstu, un joprojām man nav īsti skaidrs, par ko tas ir. Bet kaut ko it kā.. atceros. Mazliet. Pagalam jokaini pašai šķiet, kā varu atcerēties tik maz par kaut ko, pēc tur rakstītā spriežot, ārkārtīgi svarīgu. Zīmīgu. Skan Queen - Bohemian Rhapsody. Un kaut kas iekšā murmina, ka varbūt skanēja arī toreiz. Goes like this.. "Nekas nav noticis... Viss ir tieši tāpat, kā vienmēr ir bijis. Neviens neko nav redzējis, arī tu un es ne. Kā gan mēs varam būt redzējuši to, kas nemaz nav noticis? ..Tas nekas, ka es visu atceros. Atmiņas taču nav vērtas ne nieka, lai arī par ko tās būtu, vai ne tā? Atmiņas nav tāds lietiskais pierādījums kā, piemēram, kaut kas redzēts. Redzēts un pēc tam nofotogrāfējies tajā smadzeņu daļā, kur būtu nonāk visiem šiem "lietiskajiem pierādījumiem". Manas atmiņas ir turpat, bet par tālu, novalkātu un apskrambātu, lai kāds tajās saskatītu kādu vērtību. Un nav jēgas atvainoties ne man, ne kādam citam. Tas nemainīs neko (turklāt - kopš kura laika atvainojas par to, kas nemaz nav bijis?). Citi jebkurā gadījumā aizmirsīs ātrāk nekā es vai tu, varbūt jau ir aizmirsuši. Un vai zini kāpēc? Jo viņiem tas ir kārtējais kaut kas ko ievērot garāmejot un neiejaucoties, varbūt tikai pārmetot kādu laiku pēc tam. Tāpat - apziņai, ka kaut kas ir lietas labā darīts. Aizmiršana viņiem tik labi padodas necenšanās to darīt dēļ. Bet mums nē. Mums, mums... Ko es varu zināt, varbūt tev jau sen ir vienalga. Tad piedod, ka es tik droši stāstu tev, ka tu domā tāpat kā es. Jā, tie citi arī ir labie... Viņi lasīs un domās, par ko gan šis marazms varētu būt. Daži man arī pavaicās. Tik ļoti viņiem gribēsies zināt VISU. Un ko man teikt? Ka tas nav par neko? Nekas no šeit minētā neeksistē? Nekā nav? Tieši tā. Nav ne tevis, ne manis. Un, ja paveiksies, nebūs arī to citu. Viņu dēļ es vairs nedrīkstu domāt kā agrāk, rakstīt kā agrāk, runāt kā agrāk, dzīvot kā agrāk.. ..nemīlēt un neiemīlēties kā agrāk. "Manis nemaz nav, es tev rādos sapnī." I hate you guys. Ja man būtu labāk bez jums un jums būtu labāk bez manis - kāpēc neiet un nokārtot to visu?" |
||||
|
|
|
||||
|
Izrakāju visu veco tekstu folderi.. Es kādreiz TĀ rakstīju? (Šoreiz man nospļauties, cik pār-pašpārliecināti tas izklausās) Ārprāts, kur tas viss ir palicis? Kāpēc es vairs neko tādu nedomāju, par rakstīšanu nemaz nerunājot? KAS ar mani noticis?? .. ārprāts.. |
||||
|
|
Vārgās atskaņas no iekšpuses
|
|||||||||||||