Andr.

Bērzu birzs,vecais,lielais nosūnojušais akmens, putni, stirna, lietus, dīķis ar kurkstošām vardēm, zirgs, kazas un govis, suņi, dārzs, puķes, rabarberi, ceriņi, ziedoši mārrutki, vecais šķūnis, rasaskrēsliņi, pļavas, ziedoši rapšu lauki, tālumā lielceļš un pilsēta.

No šodienas papīros rakstīts,ka esmu dārzniece.Pabeidzu uz teicami.
Pusgads paskrējis nemanot.Tas bija krutākais,ko jebkad esmu mācījusies!
(Jūtu,ka man pēc kursiem pietrūks mana 56 gadīgā draudzene Valentīna ar savu centību,pārspīlēto un mazliet kaitinošo mātišķumu pret mani,un labākajiem sarkastiskajiem jokiem,kādus man nācies dzirdēt.Vasarā sarunājām izbraukt ar ričukiem un iedzert alu).

Aizvakar vāzē ieliku ziedošas ievas,bet šorīt pamodos ar nežēlīgām galvas sāpēm,tādas šķiet esmu piedzīvot tikai no ievām.
Zinu to jau kopš bērnības,bet cerēju,ka uz mani tas tā tomēr vairs neiedarbojas.
Mizu,lapas un ziedus lieto tējai(pret drudzi,kaulu sāpēm, klepu,zobu sāpēm,plaušu slimību ārstēšanā),bet vāzē tās vairs nelikšu nekad,nekad,nekad,nekāaād vairāāāāk!

Pateicoties lietum šodien tiku pie brīvdienas.
Muskuļi sāp.Gribu pirtī.

šis ir visskaistākais pavasaris kāds man jebkad ir bijis,bet kopš vakardienas jūtos pārstrādājusies un piekususi kā nekad iepriekš.
Prakse dārzkopība plus darbi laukos plus suns plus kaķis plus dzīvoklis plus brālis plus pati es.

Tik ļoti iepaticies dzīvot mazpilsētā,ka es nezinu,tas bez maz vai sarežģī dzīvi,jo man te ir viegli un labi,bet mūžīgi jau laikam tā nevarēšu.
Man vajag plašumu,kokus,ezeru(jebkādu ūdenstilpi),lauku ceļus un maz (gandrīz nemaz)cilvēku un te tas viss ir,bet te atkal nav kaut kā cita būtiska.
Būs interesanti pavērot kā tas viss apvienosies,savienosies.
ai,internets nemanot man ir nozadzis 5h,bet gribēju tik uz 15 min.Labi,čau!

Man šopavasar modē ir netīri nagi.

šodien no sevis izlaidu čūsku baltā mežā,lai dzīvo tur, lai prom no manis.Pārāk ilgi turēts aizvainojums,žņaudzošs.Tik spēcīgas negatīvas emocijas vienkopus sevī sen nebiju jutusi.
Lai baidās,kam bail.
3 un 9.

Man traucē mans pārlieku lielais paškritiskums,bet šodien beidzot saņēmos un pārvarēju iekšējo nedrošību.Pamēģināju.Patīk,ļoti,gribas vēl un vēl.Skolotāja arī brīnišķīga.
Miers un pilnīga nodošanās procesam.Laika izjūta zuda.
Vajadzēja gadu nobriest,lai spertu pirmo soli.

Ikdienā es ļoti maz runāju,nav īsti ar ko un pat negribas,bet es daudz runāju ar suni un man liekas,ka drīz viņš man sāks atbildēt ar vārdiem.
Un man nepatīk tie brīži,kad uzrodas izdevība izrunāties un es runāju,runāju un runāju,nevaru sevi apturēt kaut manu,ka sen jau pietiek,paliek tāda nelaba sajūta,it kā es būtu nobīdījusies ārpus sevis un pievīlusi.

Varbūt tad,kad beigšu būt tik nopietna,man sāks patikt dzīvot.