| bratislava | 3. Aug 2008 @ 18:29 |
|---|
|
tāda nesteidzīga novakare, ja vien es zinātu kā sauc šo laukumu,bet es šeit vēl atgriezīšos, sēdēšana "jaunajās mājās" bija pārāk nomācoša,nācās pārcelties uz vecpilsētas soliņa un ir tāda nemierīga sajūta- Every passing minute is another chance to turn it all around, es domāju, ka pārāk maz atļaujos, es tikai netieku skaidrā ko tieši, vakar viens draugs teica, ka mana braukāšana atgādina vientuļa cilvēka bēguļošanu pašam no sevis.tā nav,es nezinu no sevis neaizbēgt.uz blakus soliņa vārtās slovāku pārītis,milzumdaudz fleshbeku, pirmā diena šajā pilsētā, bet man jau šķiet, ka ilgāk par trim mēnešiem es šeit nepalikšu. savādi, ka bratsilava man atgādina milānu. šis laukums tāda sajūta ka šeit reiz būts. es redzu sevi sēžam laukuma otrajā pusē rokās turot papīra turzu ar karstiem, kraukšķīgiem kastaņiem....
nākamreiz pārvākšos uz ofšoriem,ar tevi. |
|
За ошибки плачу
Ударение поставьте сами...Mūzika: Sopor Aeternus - The House Is Empty Now |
| kants | 19. Jul 2008 @ 01:29 |
|---|
|
vareetu ierakstiit kaut ko taadu ko riit vareetu nozheelot, piemeeeram to, ka biju pie runaajoshiem akmenniem un izjutu juteklisku riebumu pret visiem cilveekiem, kas fotografeejaas tiem blakus.Mūzika: portishead- undenied |
| milano by night | 28. Jun 2008 @ 04:03 |
|---|
|
pēdējās divas dienas paritēja vienās vienīgās atvadās, no cilvēkiem, vietām, aprauti skūpsti un pat ja mēs nekad vairs neredzēsimies, es nodomāju-Ich habe dich immer gern gehabt..kā reiz kafka rakstīja savā vēstulē tēvam, es paraxtos zem teiktā,zem visām nenosūtītām vēstulēm par visu tā arī nepateikto, es pārāk ātri pieķeros, kopš bērnības tas ir vienīgais no kā patiesi esmu izvairījusies, no pieķeršanās, un man,,,man vienkārši nekad nav sanācis, tā pat kā nav sanācis neraudāt kinoteātros...
Milānā ir tumšs,dzīvoklis ir tukšs, gultas saklātas grāmatu un drēbju skapji tukši un saulei austot es uz šo pilsētu raudzīšos no augšas..pa visiem šiem mēnešiem kaut kas šeit ir palicis, varbūt kaut kas tāds, ko es nekad neemsu meklējusi,,,bet visu patieso es vedu sev līdz, man gribas sekot, man gribas palikt, es tikai nezinu vēl, kam un kur.Mūzika: muse- Butterflies and Hurricanes |
| tell me everything by saying nothing// | 19. Jun 2008 @ 01:03 |
|---|
|
man mīlestība ir mēmais kinoMūzika: nouvelle vague- in a manner of speaking |
| » personally, of course// |
|---|
pastāv uzskats, ka Watt'u varēja saraxtīt tikai cilvēks garīga sabrukuma stāvoklī
es nekad neesmu sapratusi īsti, kas Beketa darbos ir tik ļoti dīvaini brīnišķīgs, kaut kāda racionāla iracionalitāte, kas spēlējas ar valodu paslēpēs, ķerīšos, kariņos...kas visi vienuviet ekranizējas reiz kādā nejauši uzietā grāmatā par Beketu, izlasītā frāzē.."man nav ko teikt, nekas nav sakāms, tāpēc es teikšu"
17. Jun 2008 @ 21:38
|
| » southpark |
|---|
Stan: You guys!....Do you know where I can find the clitoris?
Kyle: The what?
Cartman: What? Is that like finding Jesus or something?
9. Jun 2008 @ 15:11
|
| » papavero |
|---|
9. Jun 2008 @ 14:54
|
| » vesper |
|---|
kad visu dienu kāp kalnos, vakarā atskaties pār plecu uz gaistošo pilsētu un ir sajūta, ka nekad, nekad vairs negribas kāpt tur lejā, un nejūt ne nogurumu, ne nožēlu ,nometusies ceļos es nomazgāju seju ledainā kalnu avotā un paslēpju to aukstās plaukstās , atguļos un mati iepinas zaļās sūnās,kā kūstošs dzintars,tur augšā starp tevi un mākoņiem vairs nav nekā,un es klusi noskaitu-love me, love me to the end//
2. Jun 2008 @ 23:01
|
| » conclusion |
|---|
lidostās cilvēki, kā sliktos laikapstākļos atceltas lidmašīnas, neiederas tā īsti nekur,taču visur piestāv. idostu uzgaidāmās telpas, man atgādina kena un bārbijas mājiņas , ar lellēm tādām kā es, kas ceļojot gaida savu piespiedu nosēšanos. tādām kā Tas pa labi, kas lasa,the economist vai Tas pa kreisi šķirstot the guardian- tad nu gan snobu kompaanija, nodomaaju es, un turpinu lasīt savu -the intelligents life magazine//
30. Maijs 2008 @ 13:39
|
| » errare humanum est |
|---|
noskatījos fragmentu no tās vingra filmas, kura man pilnīgi pietika, lai saprastu, ka tā filma ir pilnīgs PROVINCIĀLS, KLIŠEJISKS, INFANTILS un nekādai kritikai nepakaļaujams sūds, turklāt, ja man un ne tikai man, pieļauju, kinomatogrāfs ir smalks māxlas žanrs, tas šis iepriekšminētais fragments ir tā reducio ad absurdum. Tātad, es ļoti, ļoti ceru, ka nekad, nekad, tā filma netiks pabeigta un visi cilvēki, kas tajā piedalījušies var klusiņām ,kaut kur stūrītī to nozēlot, jo mēs visi dzīvē pieļaujam kļūdas!
27. Maijs 2008 @ 18:14
|
| » lost in translation |
|---|
everyone wants to be found
25. Maijs 2008 @ 19:04
|
| » that's the way |
|---|
13. Maijs 2008 @ 22:28
|
| » chronique |
|---|
nav jau dzīves žēl,
bet tikai dažu mirkļu,
kas neatkārtosies
vienkārši novēli man pārpeldēt//
13. Maijs 2008 @ 19:14
|
| » eyes wide open |
|---|
laiski rīti un pēcpusdienas uz terases, auksts soave ieilgušajās brokastīs un tad valopolicella līdz pat naktij šūpuļtīklā zem zaļiem vīnogulājiem, un ziedošiem ķiršiem, ievilkusies nedēļa kalnos, kastaņu medus uz lūpām un iztrūkstošs pieskāriens, bet kakls pāri šūpuļtīkla malai, pakalni un nogāzes taviem pirkstu galiem un matos iepinies rozmarīns ,ak verona, tumšās naktīs no kalniem raugoties tu esi tik ļoti,ļoti mana un kāda neizstāstāma atvieglojuma sajūta,kā atkal uzliesmojusi jau gaistoša saldena smarža, kad tu saproti, ka viss ir beidzies, tāda enerģija, skaties uz pilsētu, kas laistās kā kūstoša lava un tās siltums ielīst tevī .es izslēdzu gaismu un atveru acis tur aiz kalniem noteikti ir ceļš.
4. Maijs 2008 @ 16:46
|
| » cellardoor |
|---|
29. Apr 2008 @ 20:23
|
| » gente chi spera cercando qualcosa di piu' in fondo la sera |
|---|
braucu pēdējā metro kopā ar divām japānietēm, kas fotografēja manas kurpes, apm.70 gadīgu sievieti mickey mouse tērpā un puisi,kurš pieklusināti, bet tomēr pietiekoši izmisīgi dziedāja “i believe i can fly, i believe i can touch the sky...”
esmu allaž novērojusi, ka ar pēdējo sabiedrisko transportu brauc viskrāšņākie cilvēki, it kā viņiem būtu pašiem sava galastacija,vienmēr ir šķitis, ka dzīve šādos pēdējos reisos ir vislieliskākais absurda drāmas scenārijs.man ir žēl nepaņemtā fotoaparāta.šim stāstam nav ne sākuma ne beigu,laikam tāpēc tas ir tik krāšņs.
20. Apr 2008 @ 14:03
|
|
|
