|
man sķiet ka fiziskas attālums mūsdienās ir kļuvis gaužām relatīvs jēdziens, savā ziņā kā laiks. es, piemēram, šorīt piecēlos rīgā ,savā sestajā stāvā , savos zilajos palagos un tik pat labi šovakar es aizmigšu citā tūkstošiem kilometru attālajā pilsētā ,sestajā stāvā, zilajos palagos. man skkiet ,ka nekas pat nav mainiijies, skapii karaajas manas dreebes, gluzhi kaa no riita viņas karaajaas taadaa pat skapii, vannasitabā uz plauktinna stāv visas manas pudelītes un flakoniņi, gluži,tādā pat kārtībā kā tās vēl šorīt tur stāvēja manās rīgas mājās...un visi mani iedomātie cilvēki velkas man līdzi. un neatbildētos jautājumus arī nevar pa ceļam atstāt kā virsnormas bagāžu nevienā lidostā.
atceros reiz šķirstīju kādu grāmatu, kas saucās "place & placeness" kur autors runāja par bezvietību, par "pāradresētām pilsētu ainavām, kas ceļo no lielpilsētas uz lielpilsētu, standarta ieejas un standarta izejas, standarta risinājumi// un man mazliet sķiet ka es esmu iegrimusi tādā placeness tikai tādā personīgā mērogā.un nav jau tā ka mani tas uzjautrinātu.Mūzika: a.badalamenti - into the night |