Nevajag manī vēl vairāk kultivēt vainas apziņu. Es pati to saražoju pietiekamā apjomā, bet aizsardzības/vienaldzības maska laikam kļuvusi pārāk acīmredzama. Es lieliski apzinos kam esmu parādā pateicību un kad es to grasos atdarīt, bet, čert vozjmi, es drīkstu būt egoiste kaut vienreiz savā mūžā?

***

Vakar nedaudz nokļuvu citā realitātē. Prom no dzelzsbetona konstrukcijām un lielveikaliem uz parasto ļaužu Rīgu. Tur kaimiņi ir kaimiņi, dzērāji ir dzērāji un posidelkas ir posidelkas. Сигареты в руках, чай на столе - эта схема проста. Tikai es tai visā jūtos pārāk sterila. Savukārt, "baltās apkaklītes" likās sterilas man. Viss ir relatīvs :) Un es atkal esmu kaut kur pa vidu.