HUNTED BY A FREAK

Tad nu beidzot esmu parradusies mājās. Vakardienas plans pec centra doties uz manu rajon izmainijās aši vien pec manas tikšanās ar Līv', tas tā tipiski mūsu satikšanās reizēm. Tā nu atkal pa šīm brivdienam 2 reizi attopos agenskaln/imant/dzirciem'ā. Vakars paskreja tik ātri, ka iemigu tikai, kad jau ausa gaisma. Viss butu lieliski, ja vien nebutu rīta nelabuma, tas ir kkas neizturamas- sirds sitas ātrak par gaismas ātrumu, galva lido kosmosā un kaulus griež ar motorzaģi, bet pec īpašajiem atlabšanas pasākumiem t.i. duša, ibumetins, šķidrums un nedaudz ēdiena un mazliet vel miedziņa, jutos kā no jauna piedzimusi. ah. Tik laiks nu gan nebija tik jauks kā vakar. Un brauciens ar tramvaju vairs nesagadaja tādu baudu kā pirms 2vām dienām. Bet nekas, vasara būs drīz. tagad tik jatmet šis lifestyle līdz 4. jūnijam- ce matematikā un pec tam varēšu svineties līdz savai dzimšanas dienai.
Jā, pirms 2vām dienām dodoties majup ar 2. tramvaju un klausoties autumn shade 2 no The Vines, es izdzivoju visu Agenskalna auru. tas bija tīk sasoditi skaisti, kad saule rieteja un ausīs dungojās muziciņa, un es braucu caur agenskalnu, kurā ir saglabājies tāds šarms, ka pat nevelejos nevienā brīdī pārtraukt šo ceļojumu, kgan sabiedriskais transports mani biedē.
 Tad nu veltītais teikums/i Līvai kā viņa to vēlējās-
Paldies par saldumiem, par filmām, par labi pavadīto laiku, par sarunām, smiekliem. Un vienkarši par to, ka Tu man esi un vienmer būsi (hope so)/ man pietrūkst iedvesmas šodien kko oriģinalaku uzrakstīt, mazais ponij/