Vakr gaidot rindā pie ārsta noklausījos medmāsiņu sarunas, jo Lindas žurnalu tiku jau izlasījusi vairrākārt, bet nu atpkaļ to, ko es dzirdeju un kas man lika apdomāt to, kas pie velna notiek. tātad- viņas runāja par fermu, jā to pašu draugu, ko kā viņas izteikušas visi politiķi un kas tik vēl nespelējot. Nē, tu tas vairs nav pieņemami, pat pusmuža vecumu sasnieguši ir slimi ar šo fenomenu.
Bet pec fermas baumām nonācu pie ārsta, kurš apgalvo, ko visu manu problemu sakne ir deguns un, ka man pie lora jabraucot. Un tad nu es iedomajos, kadeļ deguns, jo man tak nekas nekad nav noticis un tad man nāca atklāsme jeb atmiņu uzplaiksnijums: kā man ballīte, imantā, garais cilveks netišām kustoties ar savu elkoni parsita degunu vai kko iekšā līdz pamatīgai asiņošanai. Nu varbut ari ta nav vaina, bet secinajumi ir tadi: garie cilveki nemetajat savas rokas un mazākie uzmaniet degunus! Bet jā, es atkal esmu slima, manuprat uz abiem roku pirkstiem nav saskaitām, cik bieži es slimoju. ehh laikam psihe nav kartibā huh

Comments