Labs rits no mājām.
Huh pedējo 2 dienu laikā esmu padarijusi vairāk, nekā visas nedeļas garumā vai pat mēneša. Nezinu vai gluži vairak, toties patikamas dodarbes. Sākot ar to, ka es satiku savu labāko blondīni, kuru netiku redzejusi tīīīk sen, tik tiešam. Bet kā mes pašas kavējoties atmiņās un parrunajot lietas, kuras veido to, kas mēs esam viena otrai un, kas ir izveidojušas mūs par L. un A., nonācam pie secinājuma, ka lai arī cik ilgs laiks butu pagajis kopš mūsu pedējās sarunas, tas nemaina attieksmi vienai pret otru. Un patiesība to ir patīkami apzināties, ka tevi vienmēr kāds sapratīs un būs ar tevi, par spīti visam. [Starpcitu, ja Tu tagad lasi un es ceru, ka tas tā ir, tad zini ILY]
Un mans otrais fiziski un emocionāli saspringtais bridis bija, tas ka es nolēmu izdarīt kko labu kāda cita labā. Vnk kada svešinieka, kuram , iespejams, tas varetu kko mainīt. Es esmu naiva, es to zinu, bet tomer, ka tā bus.Tā nu man bija apnicis tukši runāt, ka es velos ziedot asinis un ķeros pie darbiem. Pirmajā dienā gan mani mana nikotīna atkariba pieveica, tadēļ nolēmu doties nakamajā dienā, kas bija labāk, jo man nebija tik ilgi jaciešas no no rīta pec rīta dūma. Tākā An arī nolema but mans kompanjons un donors. Tad nu atlika sataisīties un doties 5 minušu garā pastaigā, lidz sēlpils ielai. Iekšēji man bija tāds satraukums un galvā lidinājās dažādas domas- kas, kā, vai man patiešam tas ir nepieciešams. Bet tā nu nonakot galamērķi, atpkļceļa vairs nebija. Personāls loti atsaucīgs, palīdzeja norādīt, kur katrs noteiktais kabinets atrodas. Tākā es jau biju sagatavojusies un izlasijusi visu i-netā pieejamo par šo proceduru, neko jaunu neuzzinaju.
Tad nu pirmais pārsteigums man bija savas asins grupas uzzinašana- 0+. Atgriežoties mājās salsijos, ko labāk ar šadu sinsgrupu lietot uzturā. hah. Pec tam- ārsta apmeklejums, spiediena noteikšana vel pāris jautajumi un talākās norādes. Tad nu tēja un obligātās "brokastis", kas sastāvēja no vairak lietām, nekā dienas laikā parasti gadās apēst. Pēcāk darbiniece mani pasauca uz telpu, kur notiek ķermeņa atbrīvošana no 485 ml asiņu, kurā nepārtraukti tiek uzdots jautajums : "vai jūties labi, galva nereibst?", bet saprotu, ka kadam tiešam var palikt slikti un, tas, ka esmu speciga, vizuāli laikam nav tik acīmredzms, dēļ mazā auguma hah. Tad visnotaļ atri, jau mani sūtija uz kasi, kur saņemu kompensaciju, kura, manuprat, vispar nebutu nepieciešama, bet cilvekiem, laikam, ir vajadziga materiala motivacija.shame.shame. Kgan mamma pajokoja, ka es ziedoju asinis tadeļ, ka majas netiku.ha
Tā nu vel pavandījos pa a-cousta rajon un pa vecrigu pecāk, līdz nonācu majās. Tad nu es sevi ieraudziju spogulī. es izskatījos pēc narkomana, mans "aristokrātiskais" bālums bija pārverties zilganā krasa ar iekritušiem, tik tiešam ziliem riņķiem zem acīm, kuru vel tagad nav atkāpušies. Un savu zilgano vecu arī piemirsu pieminēt. ha tas šķietami bija pats nepatīkamākais šajās pedējās dienās.
Tā nu man pec ~7 dienām jazvana, jauzzin analīžu rezultati un tad manīs vai manas asinis varēs noderet. bet es ceru, ka viss bus kartība.
šajā ierakstā nedaudz izplūdu. ups. tadeļ arī slinkums parlasīt un izlabot kadu kļudu, kura noteikti tur ir.
Un mans otrais fiziski un emocionāli saspringtais bridis bija, tas ka es nolēmu izdarīt kko labu kāda cita labā. Vnk kada svešinieka, kuram , iespejams, tas varetu kko mainīt. Es esmu naiva, es to zinu, bet tomer, ka tā bus.Tā nu man bija apnicis tukši runāt, ka es velos ziedot asinis un ķeros pie darbiem. Pirmajā dienā gan mani mana nikotīna atkariba pieveica, tadēļ nolēmu doties nakamajā dienā, kas bija labāk, jo man nebija tik ilgi jaciešas no no rīta pec rīta dūma. Tākā An arī nolema but mans kompanjons un donors. Tad nu atlika sataisīties un doties 5 minušu garā pastaigā, lidz sēlpils ielai. Iekšēji man bija tāds satraukums un galvā lidinājās dažādas domas- kas, kā, vai man patiešam tas ir nepieciešams. Bet tā nu nonakot galamērķi, atpkļceļa vairs nebija. Personāls loti atsaucīgs, palīdzeja norādīt, kur katrs noteiktais kabinets atrodas. Tākā es jau biju sagatavojusies un izlasijusi visu i-netā pieejamo par šo proceduru, neko jaunu neuzzinaju.
Tad nu pirmais pārsteigums man bija savas asins grupas uzzinašana- 0+. Atgriežoties mājās salsijos, ko labāk ar šadu sinsgrupu lietot uzturā. hah. Pec tam- ārsta apmeklejums, spiediena noteikšana vel pāris jautajumi un talākās norādes. Tad nu tēja un obligātās "brokastis", kas sastāvēja no vairak lietām, nekā dienas laikā parasti gadās apēst. Pēcāk darbiniece mani pasauca uz telpu, kur notiek ķermeņa atbrīvošana no 485 ml asiņu, kurā nepārtraukti tiek uzdots jautajums : "vai jūties labi, galva nereibst?", bet saprotu, ka kadam tiešam var palikt slikti un, tas, ka esmu speciga, vizuāli laikam nav tik acīmredzms, dēļ mazā auguma hah. Tad visnotaļ atri, jau mani sūtija uz kasi, kur saņemu kompensaciju, kura, manuprat, vispar nebutu nepieciešama, bet cilvekiem, laikam, ir vajadziga materiala motivacija.shame.shame. Kgan mamma pajokoja, ka es ziedoju asinis tadeļ, ka majas netiku.ha
Tā nu vel pavandījos pa a-cousta rajon un pa vecrigu pecāk, līdz nonācu majās. Tad nu es sevi ieraudziju spogulī. es izskatījos pēc narkomana, mans "aristokrātiskais" bālums bija pārverties zilganā krasa ar iekritušiem, tik tiešam ziliem riņķiem zem acīm, kuru vel tagad nav atkāpušies. Un savu zilgano vecu arī piemirsu pieminēt. ha tas šķietami bija pats nepatīkamākais šajās pedējās dienās.
Tā nu man pec ~7 dienām jazvana, jauzzin analīžu rezultati un tad manīs vai manas asinis varēs noderet. bet es ceru, ka viss bus kartība.
šajā ierakstā nedaudz izplūdu. ups. tadeļ arī slinkums parlasīt un izlabot kadu kļudu, kura noteikti tur ir.
Comments