Depresants

Mūžīgā piemiņā
7/24/11 11:03 pm
Atsaucu atmiņā, kad stāvēju caurvēju mīlētā telpā - kapličā, tavā apbedīšanas dienā un nesapratu kāpēc dzīve tik netaisna ir, kāpēc bērniem jāmirst, kāpēc, kāpēc...Šodien, pirms daudziem gadiem Tu nomiri, bet gadi neslāpē manas skumjas par tevi,Un neslāpē tās sēras un sāpes, ko izjūt tavi tuvākie, mani tuvākie...Mazais, kad pieskāros tavai ledus aukstajai pierītei, tas iesita dziļu robu manā sirdī, Ar katru smilšu sauju, kas tika uzmesta uz tava kapa, manī dzima jauni principi - kā nebūt, kā jāsargā, kā jārūpējas, lai nekad, nekad, nekad vairāk nevajadzētu uzlikt savu silto roku uz ledus aukstas, noslīkuša bērniņa pierītes...Mārtiņ - Dāvīti, mūsu Ķirsīti, lūdzu piedod, mums pieaugušajiem, ka nenosargājām, ka pievīlām...
Kristiņ, manu māsiņ, Tu maziņa biji, tevi, pat neredzēju, tava sirsniņa apstājās tikai astotajā dzīves dienā...Tu joprojām esi ar mums - urniņā, kas viesistabā un neļaušu es tevi atdot zemei, tik aukstai - neļaušu, Tu tik maziņa... Apsveicu tevi vārda dieniņā, kas šodien...
Mammīt, kas pārdzīvoja abas šīs traģēdijas, kas zaudēja divus bērniņus, vienu divus gadus atpakaļ, vienu astoņus gadus atpakaļ... Rīt Tev dzimenīte un es nezinu, katru gadu pēc šiem notikumiem sirds tik pilna un bailēs trīs, kad dzirdu skumjās nopūtas klausulē... Tev sāp. Man sāp.
Iekantēja Piesit kanti