Depresants

3/15/11 05:40 pm
Es šodien nopirku jaunu veļu... Melnu, tik melnu kā vismelnākā pavedinošākā doma par tevi...
Es iededzu svecīti, lēnām, lai sevi uzbudinātu, uzvelku veļu, ienāku istabā pie tevis un nostājos tavā priekšā - pēti mani!
Tu pienāc man klāt... Novelc manas piķa melnās zeķes, aizsien man acis, sasien manas rokas, es stāvu un izbaudu ik kustību, ik pieskārienu.
Tu aptver mani ar savām spēcīgajām rokām un maigi iegrūd midziņā... Tu glāsti mani, Tu iekod man - kod stiprāk! Glāsti spēcīgāk!
Tu esi bijis prom tik ilgi, katru dienu tik ļoti ilgojos, esmu satraukta - katra mana ķermeņa vietiņa kā elektrizēta skan.
Katrs tavs pieskāriens saplosa manu apziņu, es gribu tevi - sasodīts, tik ļoti gribu!
Tu novelc manu veļu... - Pēti mani, nepieskaries!
Tagad notupies ceļos un pieskaries man ar mēli, tik maigi, lai es teju, teju justu to...
Satveru spilvenus un kliedzu tajos - mans ķermenis deg, baudas viļņi pārklājas pār mani.
Ir tik labi. Iegūsti mani, sadedz manī.
Un vairs es neko nespēju padomāt - kustību unisons.
Tavs un mans sapnis. Bezgalīgs.
Iekantēja Piesit kanti