...Vai man tikai tā šķiet, vai tiešām - agrāk bija savādāk... Cilvēki klausījās viens otrā!

Tagad: sēž pāris kafejnīcā nr1: Viņš Viņai stāsta par sevi, savu darbu, dzīvi, domām, cerībām, Viņa - itkā vērīgi skatās Viņā, māj ar galvu, bet ir skaidri redzams, ka Viņa domā pavisam ko citu (par zābakiem, kuri nejauki nosmērējušies, par frizūru, mazliet par nagiem) plusā vēl nekaunīgi paspējot nopētīt oficianta smuko pakaļu..

Pāris parkā nr2: Viņa - īsta skaistule, Viņš - daudz neatpaliek, redzams, ka gultu dala jau vismaz pāris gadus. Kamēr turpat blakus šiverējos, baudot dabu, viņu sarunā saklausīju vismaz 10 "ko?"... Tas liecina par kurlumu, runas manieri, aizmāršīgumu, jeb vienkāršu vienaldzību? Nja.

Trio nr3 - draugi uz ielas: Viens aizrautīgi stāsta par saviem piedzīvojumiem ārzemēs, abi pārējie savā starpā paspēj izrunāt dienas plānus, ko ēdīs un cikos kur ies. "Full ignore" savam biedram.

Es paša nr4: /Ieskats attiecību murgā/ ...Kā jau uz pusgada krīzēm pieņemts, ķeros pie attiecību atmēslošanas un jautājumu kārtošanas, runāju, jautāju, cīnos kā vien spēju (HA&HAhaha) par savas turpmākās dzīves kvalitāti....un protams MONOlogā :D Manējais domās pārlapo pērno brīvdienu notikumus, mopiņa remonta norises, pašbūvētā traķa lietderīgumu u.c štelles, turklāt uztaisot tādu fizionomiju, itkā cītīgi ciestu no maniem vārdiem (HA&HAhaha). Rezultātā, pasakot labi ja pāris vārdus un tipisko: "nu ko tu gribi lai es saku / daru?" aizmieg.

Not Funny!

Kādreiz šķita, ka cilvēki vairāk ciena viens otru, vairāk uztver, vairāk bauda viens otru - ik skaņu, ik čukstu, ik glāstu baudpilni uztverot (izņemot tās skaņas, kas nes līdz nosista policista* smaku ;) )

Skumji.