Depresants

Mierinājums.
3/11/10 03:46 pm
...Saule iespīd manās raibajās acīs... Paraugos laukā pa logu - viss kā parasti - kāds jauns kvadrātcentimetrs zemes redzams, zāle priecīga slej savuz gaišzaļos matiņus pretī saulei, pēdu nospiedumos veidojas peļķītes, kurās saules stari un vējiņš rotaļājas... Attēls atdziest, aizdomājos - atkal... Dziļā doma, kuru pat atgūstoties no tās, atcerēties nav iespējams. Ielūkojos stiklā uz savu atspulgu... Noguris cilvēks ieskatās man acīs, aši novēršu skatienu - man nepatīk tas, ko es tur ieraudzīju - ar ātru rokas kustību aizvelku aizkarus priekšā logam - tāpat kā visus spoguļus - aizvācu, likvidēju. Man bail no tā skatiena, bail no tām acīm, tās stāsta par daudz, es nespēju noslēpt to, kas viņām izkliedzams, par laimi neviens cits to nemana - kam gan manīt.
Pagriežu skaļāk mūziku un lidoju līdz - mans mierinājums.
Iekantēja Piesit kanti