Depresants

Šodien bankā
6/29/10 05:15 pm
Ieeju bankā, skatos baismīga rinda, smaids nemanot pazūd no lūpām... Pēc manis ienāk kāds puisis un neatvairāmi sāk koķetēt ar manu mazo - runājas tā, ka visa banka skan, es saglabāju mieru un netraucēju vīriešiem izklaidēties
Rinda, kā sazvērējusies, nekustas uz priekšu...
Pēkšņi puisis tā paskatās uz mani un saka, stāvi, nekusties, es tūliņ būšu! Hā, nekusties, hā, stāvi - kur tad es likšos!
Bija viņš un izbija, cenšos nomierināt mazo, par "drauga" pēkšņo aiziešanu. Ienāk puisis atpakaļ bankā, tur rokas aiz muguras, bet es durvju atspulgā redzu kas tas ir - mazs lācītis, Rafaello un ziedi...
Viņš pastiepj roku...
Ārprāts - es varēju sacensties sārtumā ar saviem svārciņiem
Pieliecos pie puiša tuvāk un čukstu - atvainojos, mēs nevaram to pieņemt! Viņš savelk tādu inčīgu grimasi un saka - "kā nevarat, protams varat - un uzaicinu uz pusdienām!"
Saku - man nav tāda laika, ko veltīt pusdienām šodien. (puse no bankas apmeklētājiem velta man kaudzi ar naidīgiem skatieniem)
Viņš saka - "nekas, es ļoti bieži jūs redzu - barojat pīles un jokojaties pie pils dīķa pļavā - kādu citu dienu aiziesim"
Es tik pakratīju galvu - kā paklausīgs bērns.
Novērotājs!
Bet dievīgs novērotājs - un kārtējo reiz ar mani ir noticis kas dīvains.
Jess, rinda pakustējusies krietni uz priekšu...
Iekantēja Piesit kanti